Ir pagājis mēnesis, kopš viņi dienu dienā, naktīs un visos pārējos iespējamos laikos, ir kopā. Nav jau tā, ka pirms tam nebija, bet tad bija dienas un naktis, kas viņus šķīra. Un šīs dienas bija garas, mūžību garas. Tik neērti naktīs gulēt bez viņa, liekas, ka spilvena nav, un nav pat tā īsti silti, nav mīļuma, kurš silda. Silda ar to vien, ka blakus.
Bet jau mēnesi viņa nezina, kā gulēt pilnīgi vienai.
Vēl viņa ir tikusi pie jaunas ģimenes un vēl diviem vecākiem. Viņa nu gan ir bagāta- 2 mājas, kur sagaida ar plaši atvērtām rokām un mīlošām dvēselēm.
Bet patiesībā, viņi dienas neskaita- viņiem nav ne jausmas, cik ilgi ir kopā un kurš ir tas īstais datums, kuru uzskatīt par vienīgo attiecību sākumpunktu. Viņiem ir mēnesis, kuru svinēt, viņi bauda katru dienu jau kopš brīža, kad iepazinās, bet tā īsti neticēja, ka būs tā, kā tas ir tagad.
Viņš viņu padarījis par laimīgāko meiteni- viņa nezināja, kas ir laime, un kā ir būt tik ļoti mīļotai un mīlētai.
Kurš gan to pirms gada būtu iedomājies, ka viņas dzīve tik ļoti mainīsies un viss kļūs tik skaisti!?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru