Guļamistabas mīļums

Viņi pusnaktī nevarēja aizmigt. Viņa gulēja uz viņa rokas, viņš, guļot uz sāniem, vēroja un apbrīnoja viņas skaistumu, vārdos varēja dzirdēt laimi. Un sāka zibeņot. Viņa dievina negaisus un smaržu pēc tiem.

Atvērsim logu un iesim sēdēt uz palodzes, vai Tu to vēlies?

Un viņš vēlējās!

Viņi viens otru lasa kā grāmatu. Brīžiem nesaprotu, kā var atrast sev tik ļoti līdzīgu cilvēku, tik ļoti sirds dziļu un tiešām labu cilvēku. Viņai nu gan paveicies!

Un tā nu viņi tur uz palodzes, pie atvērta loga, katrs ar muguru atspiedies pret savu malu, bet tomēr zem vienas segas, vēroja negaisu. Viņa paklusām vēroja viņa seju  un priecājās katru reizi, kā zibens to izgaismoja, viņš taču ir tik skaists! 

Sāka līt, stipri līt, lielās lietus lāses sitās pret palodzi un lēca istabā, viņi nolēma logu aizvērt. Turpināja lūkoties un priecāties.

Negaiss aizgāja tālāk, bet viņi palika turpat. Viņš viņu samīļoja, un, pie neaizvērtiem aizskariem, abi ielīda gultā. Viņa gulēja uz muguras un turpināja vērot negaisa atblāzmu, viņš viņu noskūpstija.

Tas bija skaistākais negaiss, kādu viņa bija piedzīvojusi.